Barons Krišjānis (1835. 19. (31.) okt. Strutelē – 1923 8. martā. Rīgā) – sabiedrisks darbinieks, literāts, bibliogrāfs.

Dzimis zemnieku ģimenē. Mācījies Kubeles skolā, Ventspils elementārskolā un apriņķa skolā. Stud. 1856–1860 Tērbatas universitātē matemātiku un astronomiju. Viens no jaunlatviešu kustības aizsācējiem.  1862–1865 Sanktpēterburgā “Pēterburgas Avīžu” faktiskais redaktors.  1867–1893 Maskavā un Voroņežas guberņā skolotājs. Kopš 1881 Maskavas universitātes Dabzinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības  Etnogrāfijas nodaļas īstenais biedrs. Kopš 1893 Rīgā. No F. Brīvzemnieka 1878  pārņēmis tautasdziesmu vākšanu un kārtošanu (“Latvju dainas”, 1–6, 1894–1915). Populārzinātniski raksti, pirmā latviski iespiestā Baltijas guberņu ģeogrāfija “Mūsu tēvzemes aprakstīšana” (1859, otro d. cenzūra aizliedza). Apbedīts Rīgā Lielajos kapos.

Pēc K. Valdemāra^ ierosmes minētas biedrības konkursam izstrādājis bibliogrāfisku rādītāju  “Указатель о коренных жителях Прибалтийского края” (pabeigts  1867 sāk., iesp. 1868 rakstu krāj. un atsevišķā brošūrā 300 eksemplāros) Rādītājs hronoloģiskā secībā aptver svarīgāko literatūru par latviešiem. Darbi prasmīgi anotēti, izceļot autoru nostāju pret latviešu  un igauņu tautu.

Lit.: Egle K. Īsa latviešu bibliogrāfijas vēsture. Rīga, 1957; Infantjevs B. Mazpazīstamas epizodes Krišjāņa Valdemāra dzīvē.  Letonica, Nr.1, 2000.

A.Apīnis