Jaunsudrabiņš Jānis (1877 25. aug. Neretas pag. – 1962 28. aug. Kērbekā (Vācijā, pārapbed. Neratas pag. Kišķu kapos) – rakstnieks, gleznotājs, grāmatu izdevējs un grafiķis.

Dzimis kalpu ģimenē. 1886–1892 mācījies Neretas pagastskolā, 1892–1893 Panemunes krievu skolā,  1895–1897 Vecsātu zemkopības skolā . 1899–1905 mācījies V. Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā, līdztekus apmeklējis J. Rozentāla studiju. 1905 māksliniecisko izglītību papildinājis Minhenē, 1908–1909  Levina–Funkes akadēmijā Berlīnē. Radošās darbības sākumā vienlīdz intensīvi nodarbojies ar glezniecību un rakstniecību. Vēlāk vairāk pievērsies rakstniecībai.

1913 apmeties uz dzīvi Pļaviņās. Pirmā pasaules kara laikā 1915 evakuējies uz Kaukāzu, 1918 atgriezies Pļaviņās. Tur dzīvojis līdz 1935. Pēc tam vairākkārt mainījis dzīvesvietas (Sabile, Kaplava, Ropaži). 1944 emigrējis uz Vāciju.

Glezniecībā pārstāvējis tradicionālu reālismu. Grām. grafikā (strādājis tušas tehnikā) jūtama jūgendstila ietekme (vāki: K. Hamsuna “Pans” (1906), J. Akuratera “Bez svētnīcas” (1907); vāks un ilustrācijas: Aspazijas “Saulainais stūrītis” (1910). Plašu popularitāti guvusi “Baltā grāmata” (1914), kurā Jaunsudrabiņš savus literāros tēlojumus papildinājis ar naiviskām ilustrācijām, panākot teksta un grafikas saturisku sintēzi. Rakstījis kritikas rakstus un apceres par mākslu.

1909–1913 Rīgā ar apgāda nosaukumu „Strēlnieks” izdevis sešas grāmatas – paša tēlojumus „Kolorēti zīmējumi”(1910), viencēlienus bērniem „Sapnis saulītē” (1909) un dzeju grāmatu „Dzejoļi” (1911), kā arī J. Akuratera „Astras”(1909) un K. Krūzas „Zelta laipa”(1909) un „Saltā namā” (1913).

   Lit.: Prande A. Jānis Jaunsudrabiņš kā gleznotājs // Ilustrēts Žurnāls. – 1926. – Nr. 1; Siliņš J. Latvijas māksla 1800–1914. – Stokholma, 1980. – 2. [sēj.]; Ķuzāne L. Saule mūžam mana. – R., 1986.

Av.: Jaunsudrabiņš J. Kopoti raksti. 1. sēj.  R., 1981, 355.  lpp.

V. V.,L. L.