Brencēns Eduards (1885 20. jūn. (2. jūl.) Madlienas Kalna Sīlēnos – 1929  17. apr. Rīgā) – gleznotājs, scenogrāfs, pedagogs,  grāmatu grafiķis.

Dzimis zemnieka ģimenē. Mācījies Jaunjelgavas pilsētas skolā. Profesionālo izglītību 1902–1911 ieguvis Sanktpēterburgā Štiglica centrālajā  tehniskās zīmēšanas skolā dekorāciju klasē, papildinājies stikla glezniecības un vitrāžas klasē. Pirms Pirmā Pasaules kara Latvijas laukos un mazpilsētās darinājis dekorācijas teātra izrādēm. Sākoties Pirmajam Pasaules karam, iesaukts armijā, ievainots, 1918 demobilizēts.

1918–1921  zīmēšanas skolotājs Valmierā. Organizējis un piedalījies dažādos kultūras pasākumos. 1921 pārcēlies uz Rīgu. Strādājis skolā. Darinājis dekorācijas Nacionālajā teātrī un Nacionālajā operā. Gleznojis ainavas, figurālas kompozīcijas, portretus. Dzīves pēdējos gadus pavadījis Madonā.

Grāmatu grafikā strādāja galvenokārt spalvas tehnikā, , ilustrēja folkloru un Latvijas lauku dzīvei veltītus literāros darbus, raksturīgs tradicionāls reālisms  (il. – “Apsīšu Jēkaba raksti” (“Pie  pagasta tiesas” (1909), “Bagāti radi” (1914)),

M. un R. Kaudzīšu “Mērnieku laiki” (1913)) un jūgendstils (ilustrācijas un vāki – “Mūsu tautas pasakas” (3.–4. burtn, 1909-1911); vāki – “ Modernu  sieviešu   mīlestības dziesmas” (1907), “Karš un veneriskas slimības”  (1917) Kultūrvēsturiski īpaši nozīnmīgas ir  “Mērnieku laiku” ilustrācijas, kurās daudzi aksesuāri attēloti dokumentāli precīzi,  atbilstoši Vecpiebalgas novada īpatnībām.

Lit. : Siliņš J. Latvijas māksla 1800–1914.  1. Stokholma,  1988.

V. Villerušs