Spriņģis Jānis (1892 17. (29.) aug. Lodē –1959 7. dec. Lielvārdē) – preses grafiķis, rakstnieks.

Dzimis kalpu ģimenē. Māksliniecisko izglītību guvis Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā Sanktpēterburgā. Bijis brīvklausītājs Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Mācījies ministrijas skolā Igaunijā, kā eksternis beidzis Pēterburgas 5. ģimnāziju. 1914–1919 pirmā pasaules kara dalībnieks, no 1915 latviešu strēlnieks. Pēc demobilizācijas –skolotājs Valkā.

Žurnālu “Skudras” (1919–1920), ”Pikols” (1920) ”Dzirksteles”  (1925) redaktors. 1940–1941 strādājis apgādā VAPP, pēc 2. pasaules kara par ilustratoru Latvijas Valsts izdevniecībā.

Pirmā literārā publikācija – poēma „Degošie kuģi” žurnālā „Nedēļa” 1924, nr. 43-44. Rakstījis romānus („Nāves laukos” 1932, „Man gribas ēst” 1939, „Aivara Silava dzīve” 1967), stāstus (krājums „Veļu dumpis Tīreļpurvā” 1936, „Dzirnu Lienītes vasara” 1942), lugas („Pērkons pamalē” 1935).

Spalvas tehnikā un kokgriezumā, izkopjot lakoniska, detaļu samēros pārspīlēta zīmējuma manieri, darinājis ilustrācijas un šaržus, ko publicējis žurnālos (“Skudras”, “Pikols”, “Atpūta”). Zīmējis ornamentālus grāmatu vākus (“Latviešu tautas pasakas” 1918, J. Stiprā “Latviešu tautas pasakas” 1918).

Lit.: Salcēviča I. Mākslinieks un rakstnieks J. Spriņģis. No:  Spriņģis J. Stāsti. R.,1975.

V.Villerušs