Valters Miķelis (1874 7. maijā (25. apr.) Liepājā – 1968 27. martā Nicā (Francijā), apbedīts Nicā) – politisks darbinieks, rakstnieks un grāmatu apgādātājs.

Dzimis strādnieka ģimenē.  Mācījies Liepājas Annas baznīcas elementārskolā, Liepājas pilsētas skolā un reālskolā.  1897 par dalību jaunstrāvnieku kustībā apcietināts un ieslodzīts cietumā uz 15 mēnešiem.  Pēc tam izsūtīts uz Daugavpili, strādājis par privātskolotāju.  1899 emigrējis uz Vāciju un Šveici. 1899–1904 studējis jurisprudenci Cīrihes universitātē, iesaistījies sociāldemokrātiskajā kustībā, 1905 atgriezies Latvijā. 1906 emigrējis, dzīvojis Somijā, Šveicē, Francijā. 1909–1910 studējis Sorbonnas universitātē. 1912 apmeties Londonā, no 1913 Somijā.  1917 atgriezies Latvijā. Iesaistījies Latvijas valsts dibināšanā, 1918–1919 pirmais LR iekšlietu ministrs. Pēc tam darbojies diplomātiskajā dienestā Romā, Parīzē, Karaļaučos, Varšavā, Briselē.  Padomju okupācijas gados  dzīvojis Šveicē un Francijā, kur nodarbojies ar jurisprudenci un publicistiku, popularizējis Latviju.

Pirmās publikācijas 1894 žurnālā „Austrums”. Politisku publicistisku rakstu un grāmatu autors, rakstījis par mākslu, kultūrvēsturi. Triju dzejoļu krājumu un filozofisku drāmu autors.

Piedalījies nelegālās preses iesūtīšanā Latvijā.  Bijis periodisko izdevumu „Līdums (1904), „Proletārietis” (1903–1904), „Revolucionārā Baltija” (1905) līdzredaktors. Ar apgāda nosaukumu „Jaunu rakstu apgādiens” izdevis piecas savas grāmatas : Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos (1908), Florencē (1909), Mūsu  tautības jautājums (1914), dzejoļu krājumi „Tantris”  (1908) un „Mūžība” (1914).

Lit.: Lapiņš J. Miķeļa Valtera dzīve un darbi. Piesaule, nr. 10, 1930. Treijs R. Teorētiķis, valstsvīrs, diplomāts. Atpūta, nr.15, 1993.

Portr.:  žurnāla „Piesaule” 1930. nr. 10 prettitulā.

L. Limane