Straubergs Jānis (1886 24. nov. Džūkstes pag. Lielstraģos – 1952 29. apr. Rīgā, apbedīts Meža kapos) – matemātiķis, vēsturnieks, literatūras un grāmatniecības vēsturnieks.
Dzimis zemnieku ģimenē. Mācījies Džūkstes pagasta skolā. 1901–1905 Valmieras skolotāju semināra audzēknis, izslēgts par piedalīšanos revolūcijas notikumos. 1907 Sanktpēterurgā ieguvis matemātikas un vēstures mājskolotāja tiesības, 1908 kā eksterns beidzis Jelgavas klasisko ģimnāziju. 1908–1912 studējis Maskavas universitātē fizikas un matemātikas fakultātē. Pēc universitātes beigšanas 1912–1917 matemātikas skolotājs Jekaterinogradas vīriešu ģimnāzijā, 1917–1918 lektors Maskavā Strogonova Mākslas skolā un Dailesskolā. 1918 pārcēlies uz Valmieru, no 1919 dzīvojis Rīgā. 1919–1934 skolotājs Rīgas 3. ģimnāzijā, lektors Tautas augstskolā un Jelgavas pedagoģiskajā institūtā. 1938–1941 Rīgas pilsētas (no 1945 LPSR Valsts vēsturiskā bibliotēka, no 1946 ZA Fundamentālā bibliotēka) bibliotēkas darbinieks, 1944–1946 direktors. 1946–1948 Latvijas Universitātes mācībspēks, 1947–1950 ZA Vēstures institūta līdzstrādnieks. Kā padomju ideoloģijai neatbilstošs no darba zinātniskajās iestādēs atbrīvots.
Pētījis matemātikas vēsturi, Latvijas kultūras un Rīgas vēsturi, tulkojis A. Einšteina „Relativitātes teoriju” (1925), uzrakstījis vairākas matemātikas mācību grāmatas. Publicējis virkni rakstu zinātniskos izdevumos, nozīmīgākās grāmatas: „Rīgas latviešu pirmās nacionālās cīņas 18. gs. ” (1936), „Rīgas vēsture’ (1937), „Vecā Rīga” (1951).
Straubergs uzskatāms par vienu no pirmajiem profesionālajiem latviešu grāmatniecības vēsturniekiem. S. zinātniskās intereses saistās ar senākā posma grāmatniecības izpēti: viņš noskaidroja pirmo luterāņu dziesmu grāmatu izdevumu (1586–1587 un 1615) tekstu autorus un avotus, vēl pirms t. s. Branda protokola atrašanas izteica hipotēzi par iespējamiem latviešu katehisma izdevumiem pirms tolaik zināmā senākā 1585 katehisma. Straubergs atstājis vairākus pētījumus par atsevišķu 17. – 18. gs. izdevumu tapšanas vēsturi un grāmatu ražošanas procesu. Pētījumos S. pievērsās ne tikai grāmatu izdošanas, bet arī izplatības un recepcijas jautājumiem, atsevišķiem grāmatniecības un literatūras darbiniekiem (K. Lauterbaham, G. Mancelim, K. Fīrekeram, S. G. Dīcam, H. Adolfijam u. c.). Ar atklājumiem par J. Reitera dzīvi un darbību S. būtiski papildinājis ziņas par latviešu Bībeles tulkojumu. Strādājot arhīvos un ārvalstu bibliotēkās, Straubergs atradis daudz jaunu faktu par latviešu grāmatu izdevumiem un papildinājis bibliogrāfiskos rādītājus ar nezināmām, jaunatrastām grāmatām vai precizējis izdošanas ziņas zināmiem iespieddarbiem. Fundamentālajā pētījumā „Rīgas vēsture” (1937) sniedzis plašus pārskatus par grāmatniecības attīstību. S. apkopojis iepriekšējo pētījumu rezultātus par spiestuvju darbību, vērtējis latviešu un svešvalodās izdotos darbus.
Strauberga pētījumu galvenā vērtība ir faktu un detaļu bagātība, kas ļauj uzticēties rezultātiem un pārbaudīt secinājumus. Plaši ekskursi par pētāmā jautājuma blakusparādībām, kopainas raksturojumi ļauj lasīt viņa sacerējumus ar aizrautību, tāpēc pētnieks bija arī labs zinātnisko atziņu popularizators.
Lit. : Šiško S. Jānis Straubergs–latviešu grāmatniecības vēstures pētnieks. Grām. : Bibliotēku zinātnes aspekti. R. , 1985, 101. –118. lpp. Zanders V. LVU docenta Jāņa Strauberga (1886–1952) bibliotekārā un pedagoģiskā darbība. Zinātņu vēsture un muzejniecība. LU Raksti. 704. sēj. R. ,2007, 109. –113. lpp.
Av.: J. Strauberga rokrakstu fonds (R X59) Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
L. Limane
