Plāķis Juris (1869 22. jūn.Kabilē – 1942  Molotovas apr. Krievijā) – pedagogs, valodnieks, grāmatu izplatītājs.

     Dzimis zemnieku ģimenē. Mācījies Kuldīgas apriņķa skolā, 1891 beidzis Baltijas skolotāju semināru. 1891–1905 skolotājs dažādās Latvijas vietās. Piedalījies 1905.gada revolūcijā, pēc tam izceļojis uz Sibīriju. Studējis Kazaņas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, beidzis 1912, strādājis par  skolotāju vairākās Kazaņas skolis. Pēc atgriešanās Latvijā 1920–1921 bijis Izglītības ministrs, 1920–1941 LU docētājs, 1921 profesors,1927–1929 Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns, 1922–1924 un 1925–1927 LU prorektors, vairākkārt darbojies LU padomē. Publicējis apcerējumus valodniecībā: Leišu valodas rokas grāmata (1926), Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi.1.–2. (1936–1939). Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas loceklis.  Darbojies studentu korporācijā „Selonia” un organizācijā „Pērkoņkrusts”. Apbalvots ar Tēvzemes ordeni. 1941 14.jūn.deportēts uz Krieviju, miris izsūtījumā.

       1895–1898 izplatījis grāmatas Dignājas Mežgala skolā. 1905 atbildīgais par „Jonatāna” biedrības lasāmbibliotēku Rīgā.

Av.: Latvijas enciklopēdija IV. R., 2007. LVVA 12.f., 1.apr., 27.l., 249.lp.

L. Limane