Rancāns Nikodems (1870 13. sept. Zaļmuižas (vēlāk Nautrēnu) pag. – 1933 21. jūl. Rēzeknē, apbedīts Rēzeknes kapos.) – katoļu garīdznieks, latgaliešu izglītības darbinieks, literāts, grāmatu izdevējs un izplatītājs.
Dzimis Zaļmuižas rentnieka ģimenē. Agri zaudējis tēvu, audzis mātes dzimtajā Miglinīku ģimenē. Mācījies Zaļmuižas pagastskolā (beidzis 1883), Ludzas pilsētas skolā (beidzis 1885), Pleskavas reālskolā (beidzis 1889).1890 kā brīvprātīgais iestājies karadienestā. 1891 iestājies Pēterburgas garīgajā seminārā, kuru beidzis 1896, pēc semināra beigšanas 1897 20 janvārī nozīmēts par vikāru Pēterburgas sv. Katrīnas baznīcā, pāris mēnešus vēlāk pārcelts par vikāru Krāslavas baznīcā un apstiprināts par ticības mācības skolotāju Krāslavas skolā, neilgi darbojies Rēzeknē, 1898 augustā pārcelts uz Pēterburgu, kur strādājis par katoļu proģimnāzijas inspektoru, kā arī ticības mācības skolotāju vairākās mācību iestādēs. Paralēli veicis mācītāja pienākumus un kā eksterns mācījies Pēterburgas garīgajā akadēmijā, beidzis 1903, iegūstot teoloģijas maģistra grādu. Ar 1907 pārcelts par dekānu Rēzeknes katoļu baznīcā. Bēgot no „lielinieku” varas, 1918 dodas uz Rīgu, 1919 prāvests Kurmenes draudzē Kurzemē, 1920 – 1929 Preiļu katoļu draudzes prāvests, mūža pēdējos gados 1929 – 1933 strādājis par Rēzeknes valsts skolotāju institūta direktoru.
R. bijis viens no izcilākajiem Latgales izglītības darbiniekiem, 1899 Pēterburgā nodibinājis internātu, paverot iespēju Latgales jauniešu dzīvei un mācībām , pēc atgriešanās Latgalē 1907 nodibinājis Rēzeknes draudzes skolu un Rēzeknes tirdzniecības skolu, 1912 Greiškānu zemkopības skolu. Bijis starp Aglonas ģimnāzijas, Jaunaglonas sieviešu ģimnāzijas dibinātājiem, līdz 1929 strādājis par šo mācības iestāžu direktoru, 1829–1933 Rēzeknes skolotāju institūta direktors.
Latgaliešu nacionālās atmodas un sabiedriskās dzīves rosinātājs. 1903 bijis starp latgaliešu „Pīterpiļs latvīšu muzykālōs bīdreibys” dibinātājiem, turpmākajos gados veicinājs kooperācijas kustību un biedrību dibināšanu Latgalē . Savā darbībā sekmēja Latgales tuvināšanu pārējiem Latvijas novadiem, viens no 1917 gada Latgales latviešu kongresa organizatoriem. Mūža pēdējos gados Rēzeknē piedalījies Latgales Tautas universitātes un Latgales Tautas konservatorijas izveidē.
Uzrakstījis un tulkojis ap 40 grāmatu (pārsvarā daiļliteratūra par tautas dzīvi, mācību literatūra, praktiski un populārzinātniski sacerējumi kooperācijas, lauksaimniecības, reliģijas, novadpētniecības, vēstures nozarēs; apmēram puse palikusi manuskriptos), publicējies periodikā. 1906 Pēterburgā izdevis un rediģējis laikrakstu “Sākla”.
R. apgādājis vairākas savas grāmatas (“Genovefa” (1907), “Dzeršona latvīšu nalaime” (1910), “Kooperacija aba myusu krojaizdavu kases, zemkūpeibas bīdrības un draudzes krāmi” (1914)).
Kopā ar E. Kozlovski^ organizējis latviešu spiestuves “Dorbs un Zineiba” (1912) dibināšanu Rēzeknē. 1916 15. sept. pie tipogrāfijas par bēgļu apgādāšanas līdzekļiem pēc R. ierosmes tika atvērta burtliču skola, kur amatu bez maksas apguva Latgales tautskolas beigušie jaunieši.
Izplatījis latgaliešu grāmatas, iesaistot šajā darbā Latgales draudžu garīdzniekus. 1926 apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Lit.: Keišs, S., Kukšs, M. Nikodema Rancāna roksti. No: Nikodems Rancāns : Rokstu krōjums. Rēzekne, 2002, 37.–61. lpp.; Nikodems Rancāns. Latgaļu rakstnīks un tautas audzynōtōjs : rokstu krōjums. Red. M. Bukšs. [B.v.] : P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1971.
L. Limane
