Ozols Jānis (1859 16. (28.) martā Vecpiebalgas Kūrēnos – 1906 20.janv. (2. febr.) Cēsīs ) - grāmatu spiestuves, apgāda un veikala īpašnieks.
Dzimis saimnieka ģimenē. Mācījies Vecpiebalgā pagastskolā un draudzes skolā, īsu laiku strādājis par pagasta rakstvedi un skolotāju. Rosīgs Vecpiebalgas Labdarīšanas biedrības dalībnieks, arī priekšnieks. Tēva mājās iekārtojis grāmatu sietuvi, rakstāmlietu un grāmatu veikalu (atļauja 1885). Sācis apgādāt atsevišķus izdevumus 80. gadu sākumā, daiļliteratūru un kalendārus ar 1889. Veikalu paplašinājis 1891, atvēris otru Cēsīs 1893, uz turieni pārcēlies 1895, iekārtojot Lielajā (tagad Rīgas) ielā 5 pārdotavu un spiestuvi, Vaļņu ielā 5 palīgtelpas (sietuvi, ekspedīciju, darbinieku kopmītni), vēlāk iegādājoties namu Lielajā Katrīnas ielā 22.
Ar aģitāciju panācis latviešu ievēlēšanu Cēsu pilsētas domē agrāko vāciešu vietā. Piedalījies 1905. g. revolucionārajā kustībā - iespiedis un izplatījis proklamācijas, oktobrī ierosinājis Vecpiebalgas rīcības komitejas ievēlēšanu, Cēsīs vadījis tautas miliciju kārtības uzturēšanai. Bēguļojis no sodekspedīcijas, tomēr 19. dec. (1906. l. janv.) arestēts, no Rīgas cietuma atbrīvots 1906 19. janv. (1. febr.), bet, iebraucot Cēsīs, policijas patruļas atkal notverts un “bēgot”nošauts. Apbedīts Cēsīs Bērzaines kapos.
O. apgādājis apmēram 200 grāmatas (neskaitot sīkiespiedumus) apmēram 0,5 miljonu eksemplāru. Turējās pie noteiktiem principiem - literāro kvalitāti statīja augstāk par komerciāliem apsvērumiem, orientējās g. k. uz latviešu jaunāko daiļliteratūru. Nozares atsevišķie izdevumi: dzejā (kopskaitā 2l grāmatu) - T. Zeiferta “Stari” (1897) un “Pumpuri”(1903), E. Treimaņa-Zvārguļa “Grēcinieka sirds”(1899, 1905) un “Vientulībā” (1905), K.Skalbes “Cietumnieka sapņi “ (1902) un “Kad ābeles zied”(1905); prozā (14 grāmatas) - J.Poruka, Zeiboltu Jēkaba, K.Skalbes darbi. Šādu grāmatu tirāžas 1000-2000 eksemplāru.
Uzsācis vairākus liela apjoma izdevumus, kas prasa organizatorisku darbu no apgādātāja puses - dzejas antoloģijas (Kaudzītes Matīsa “Smaidi un asaras” (1895, l904); E.Treimaņa-Zvārguļa “Dzejas pūrs” (1897); J. Janševska “Latviešu dzejas pagalms”(1901)), pirmo latviešu jaunākās literatūras almanahu “Jauna raža” (1-7, 1898-1904) T. Zeiferta vadībā ar labu reālistiska virziena darbu atlasi, cittautu literatūras almanahu “Cittautu raža”(1-2, 1899, 1901) E. Pīpiņa-Vizuļa vadībā ar pieaicinātiem labiem tulkotājiem, vienu no pirmajiem kopotu rakstu izdevumiem latviešu grāmatniecībā brāļu Kaudzīšu “Viju”(21 burtnīca, 6 sējumi, 1893-1904). 1902-1903 O.izdeva žurnālu “Austrums”, uzlabojot tā kvalitāti. Bērnu un bilžu grāmatu izveidē (tirāžas līdz 6000 eksemplāru) piedalījās O. dzīvesbiedre Paula (dz. Šmite, +1952). O laida klajā “Piezīmju kalendāru (kopš 1890), ”Vispārīgo kalendāru” (kopš 1892, līdz 10 000 eksemplāru) u. c. kalendārus
un 1905 O. apgādāja aktuālu literatūru ar plašu sabiedrisku rezonansi - K.Skalbes “Kā es braucu ziemeļmeittas lūkoties” (1904), Aspazijas “Sidraba šķidrautu” , G. Merķeļa “Vanemu Imantu” J.Raiņa “Vētras sēju”, 5 brošūras par tautas pārstāvniecības vēlēšanu (1905), G.Merķeļa “Vidzemes senatni” (1906).
Ap uzņēmumu un savos namos Cēsīs un Vecpiebalgā O. pulcināja rakstniekus, māksliniekus. 1905 augustā Vecpiebalgā organizēja literāru sarīkojumu (piedalījās J. Rainis, K. Skalbe, O. Muceniece u.c.), kas izvērtās par lielu sabiedrisku notikumu.
O. aizsāka grāmatu apdares uzlabošanu (īpaši iesējumos), vispirms ar tradicionālajiem 19. gs. eklektikas līdzekļiem, vēlāk ieviešot jūgendstila elementus, tomēr nepaguva nonākt līdz augstvērtīgas grāmatu mākslas līmenim.
Sūtot darbiniekus ilgstošos braucienos pa Vidzemes rudens tirgiem, O. centās kolportāžā ieviest vērtīgas grāmatas. 1901 atvēra veikala filiāli Alūksnē., ap 1900-1902 tādu uzturēja arī Rīgā Tērbatas ielā 7. Aktīvi piedalījās “Latviešu grāmatu tirgotāju un izdevēju biedrības “ (dibināšanas lēmums 1903, statūti 1905) darbībā. Līdzekļus apgādam ieguva no spiestuves peļņas, tur izgatavoja veidlapas un citas akcidences, pastkartes, citu apgādu pasūtinātas grāmatas. Spiestuves iekārtu pastāvīgi atjaunināja. 1905 visā uzņēmumā strādāja apmēram 30 darbinieku ar tolaik visīsāko darbalaiku - 9 stundas. Viņiem bija savi mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi. Par ģimenisko atmosfēru darbinieku vidū rūpējās gan pats O., gan vēl vairāk viņa dzīvesbiedre. No saviem mācekļiem O. izaudzināja nākamās paaudzes grāmatniecības darbiniekus O. Jēpi^, J. Rozi^, P. Skrabānu^, J.Braču^.
Pēc O. nāves viņa uzņēmums darbību sašaurināja; to vadīja J. Roze līdz 1912 un P. Ozola līdz 1914, kad tas galīgi beidza darboties.
J.Ozola uzņēmuma darbinieki (pēc A.Apīņa manuskripta LNB R X 22, 1, 7) : Bračs Jūlijs^ – māceklis vēlāk grāmatu tirgotājs, Dubavs E., Dzirneklis F. Indāne M. – Alūksnes filiāles pārdevēja, Pētersons K., Rozentāls F., Sāliņš Jānis, Skalbe Kārlis – kolportieris, Skrābāns Paulis^ – māceklis, vēlāk apgādātājs, iespiedējs, tipogrāfiju darbinieks, Veiders P., Veispāls A. – Alūksnes filiāles vadītājs, Vītiņš J.
Lit.: Austriņš A. Grāmatu izdevējs J. Ozols. Austriņš A. Sirmā stundā. R.,1960; Skalbe K. Kultūras ceļā uz brīvību. Kopoti raksti. 8. sēj. R.,1939. Apīnis A. Latviešu grāmatniecības celmlauzi pieminot. Karogs. Nr. 3, 1959.; Karulis K. Latviešu grāmatniecības vēstures lappuses. Karogs, Nr. 2, 1976.; Ruska S. Revolucionārā grāmatizdevēja J. Ozola iespieddarbu kolekcija Cēsu Vēstures un mākslas muzejā. Muzeji un kultūras pieminekļi. R.,1979.
Il.: Po rtrets ; J. Ozols ar “Jaunas ražas” autoriem; J. Ozola nams un veikals Cēsīs
(LNB R X 22, l, 6).
A.Apīnis
