Stefenhāgens (Steffenhagen) Johans Frīdrihs (Georg Heinrich Theodor, 1744 4. martā (j. st.) Zāgārdā (Rīgenes salā) – 1812 29. janv. (10. febr.) Jelgavā) – vācu tautības grāmatu iespiedējs un apgādātājs.

Dzimis tirgotāja ģimenē. 1762 Štrālzundē ieguvis ķirurga atestātu un pārcēlies uz Jelgavu. Strādājis par ķirurgu un bārddzini. No 1766 apguvis iespiedēja darbu K. Lītkes^ atraitnes spiestuvē, 1768 Vācijā. 1769 apprecot atraitni A. M. Lītki, ieguvis īpašumā spiestuvi, kļuvis par Kurzemes un zemgales hercoga iespiedēju ar priekšgājēja privilēģiju apstiprinājumu, 65 dālderu lielu algu, pārtikas un malkas “deputātu”, brīvu dzīvokli spiestuves namā. 1775 nopircis zemes gabalu ar ēku Kanģīzeru (Kannulējēju) ielā 20. 1781 ierakstīts Kēnigsbergas grāmatu iespiedēju savienībā un saņēmis tās diplomu. 1796 iecelts par Kurzemes guberņas valdes iespiedēju ar atalgojumu 200 dālderu gadā (vēlāk tas vairākkārt grozīts). 1799 pabeidzis celt spiestuves namu.  1801 Kurzemes guberņas valde atļāva par S. kompanjonu pieņemt adoptēto māsasdēlu J. M. Pētersu-Stefenhāgenu. Turpmāk uzņēmums saucās “J. F. Stefenhāgens un dēls”. S. apbedīts Jelgavas Literātu kapos.

Pēc S. testamenta firma kļuva par ģimenes fideikomisu un pastāvēja līdz 1919. Vēlākie īpašnieki: J. M. Pēterss-Stefenhāgens (1812–1838), V. Pēterss-Stefenhāgens (1839–1873), G. Pēterss-Stefenhāgens(1873–1875), A. Pētersa-Stefenhāgena(1876–1879), H. Šāks-Stefenhāgens (1880–1919).

Pirmajos darbības gados S. uzņēmums cīnījās ar priekšgājēja parādu nastu, izjuta hercoga Pētera nelabvēlību (1772 tika uzteikts brīvais dzīvoklis, 1775 atņemtas kalendāru un avīzes izdošanas tiesības). Sākumā spiestuvē strādāja pats S. ar vienu palīgu, l8. gs. 80. gados 4 vai 5 zeļļi, tika darbinātas 2 spiedes. 19. gs. pirmajos gados S. nodarbināja jau 12 ārzemju zeļļus, bija papildinājis burtu komplektus (ap 600 centneru), iegādājies jaunas spiedes (piekto spiedi laida darbā 1808). Kaut arī lielāko daļu S. iespiedumu veidoja darbi vācu valodā (oficiālie valdības iestāžu izdevumi, avīzes, kalendārs, dažādi pasūtinājumi), viņa eksistences pamats bija tradicionālie lieltirāžas izdevumi latviešu valodā: luterāņu dziesmu un lūgsnu grāmatas, katehismi, perikopes, ābeces. S. praktizēja atkārtotus metienus no agrākiem neizjauktiem salikumiem. Lai vienmērīgāk noslogotu personālu, starplaikos iespieda individuālu autoru grāmatas, sākumā pasūtinājumus. 1783 klajā nāca K. D. G. Gercinska “No zemes un māju  kopšanas..” un K. J. Meiera “Mācība priekš bērnu saņēmējām” – pirmās lauksaimniecības un medicīnas grāmatas latviešu valodā. 18.gs. 80. gados S. pārņēma G. F. Stendera darbu apgādāšanu. Viņa ābeces (1782, 1787), dzejoļu krājumu “Ziņģu lustes”( 1.d. 1783, 2.d. 1789), “Pasakas un stāstus” (1789) vēlāk iespieda arī atkārtoti. 1790 iznāca pirmā luga latviešu valodā – L. Holberga “Lustesspēle no zemnieka, kas par muižnieku tape pārvērsts”  A. J. Stendera tulkojumā. Kalendārs 1785 tika iespiests 3300 eksemplāros,perikopes 1790 – 4000 eksemplāros, G.F. Stendera dzejoļu krājums 1790 – 1500 eksemplāros, muižu likumi, apsveikumu teksti parasti 100–200 eksemplāros. 18. gs. 70. gados S. uzveica konkurences cīņā ar Kurzemes grāmatu tirgotāju J. F. Hincu^, V. A. Šteidelu^ un vairākiem grāmatu iesējējiem, kas bija iesaistīti S. priviliģēto latviešu baznīcas rokasgrāmatu nelikumīgā pārdrukāšanā un izplatīšanā. 18. gs. pēdējā trešdaļā S. iespiedis apmēram 50% visas latviešu grāmatu produkcijas. Parasti grāmatas pārdeva pašā spiestuvē, dažkārt lauku tirgos, tās tirgoja arī grāmatu iesējēji un tirgotāji. Kā pirmais no Latvijas spiestuvju īpašniekiem S. līdztekus privilēģiju principam izmantoja brīva pieprasījuma un piedāvājuma likumus.

Lit. : Steffenhagen und sein Haus.  Mitau, 1912. Apīnis A., Šiško S. Jelgavas izdevēji Stefenhāgeni latviešu grāmatniecībā. No: B-ku zinātnes aspekti. 2(7). Rīga,1979.; Labrence L. Jelgavas grāmata.  R.,1984.

Il. : Portrets  G. Manceļa “Jauna latviešu sprediģu grāmata” ( Jelgavā, 1823) frontispisā; reprod. Steffenhagen und sein Haus (Mitau, 1912). Petersa-Stefenhāgena izdevniecības un tipogrāfijas ēka Jelgavā (Schlau K.-O. Mitau im 19. Jahrhundert. - Wedemark-Elze, l995. - Abb. 9l.)

S.Šiško